Ģirts Kehris
fotogrāfs

 

Bija tā, ka pirmo reizi fotoaparātu paņēmu rokās Liepājā 12 gadu vecumā un tas bija tāds miniatūrs plastmasas izstrādājums AGAT 18K, tā saucamais half-frame, darbojās ar 35 mm filmiņu un no 36 kadru filmiņas dabūja ārā veselus 72 kadrus, kas tā laika deficīta apstākļos pusaudzim bija zelta vērtē. Vēlāk jau nāca Smena un tad tā laika smalkais gals – Zenit 3M. Informācija par foto lietām nebija kā tagad pārpārēm un pilsētas bibliotēkās tika līdz pēdējam burtam “apēsta” visa tā laika pieticīgā foto literatūra.

Ar smaidu atceros tā laika apgaroto gājienu uz vienīgo foto veikalu ar sakrāto naudu pēc ķīmijas, pirmās neveiksmes un veiksmes ar filmiņu attīstīšanu tualetē – vienīgajā aptumšojamajā telpā, vēlāk jau slepenās “ielaušanās” mammas darbavietas fotolaboratorijā vakaros, savu bērnības suņu un kaķu bildes un paštaisīto statīvu no koka dēļiem ar ko bildēju zibeņus negaisa laikā un jaunā gada salūtu, ko tolaik Liepājā Karostā no kuģiem šāva “iestiprinājušies” padomju armijas vīreļi. Vienu brīdi vēl bija pionieru kultūras pils foto pulciņš, gan uz neilgu laiku, jo tas nodega vārda vistiešākajā nozīmē. Tad jau sovjetisms gāja uz galu, no tā laika kaut ir ir dažas bildes ar Ļeņina pieminekļa gāšanu Liepājā, kur vadonis jau taisās krist un tam uz postamenta kāds uzrakstījis ar krāsu – Kāp zemē un ej mājās…

Un tad nāca laiki, kad katram bija pa ziepju traukam, bija pirmais Fuji fotosalons, visi cepa simtiem krāsainās bildes un melnbaltais foto nevienu vairs neinteresēja. Šķiet tad arī metu mieru fotogrāfēšanai un atkal atsāku tikai pēc daudz gadiem, kad jau digitālā foto ēra bija visā savā plaukumā. No bērnības arī nāk līdzi īpašā interese par sporta fotogrāfiju, jo no galvas zināju visas bildes no ļoti kvalitatīvajām fotogrāmatām, veltītām katrām olimpiskajām spēlēm, ko mans onkulis tajā laikā dabūja pa blatu.

Atsākot nu jau digitālajā ērā bildēt, sākumā bija liels apjukums par tehniskajām iespējām, to daudzveidību. Domāju par kursu bilžu apstrādes jomā apmeklēšanu, bet citu iedvesmots, nodevos pašmācībai, jo informācijas visapkārt ir atliku likām, spēj tikai uztvert un izfiltrēt sev derīgo un nepieciešamo. Foto joma ir saistoša ar to, ka te mēs visi mācāmies visa mūža garumā un šķiet neviens neņemsies apgalvot, ka viņš nu beidzot ir apguvis visu.

Kā jau var noprast pēc manām bildēm, mani ļoti saista dinamika, kustība un īpaši moči, taču tāpat kā pelēkajam ir 50 nokrāsas, tā arī es spēju būt dažāds un varu radīt pat ļoti mierīgu noskaņu savos darbos.